Rūnu vēsture

 Nosaukums rūnas saistāms ar indoeiropiešu valodās sastopamo vārda sakni reu vai ru, kas apzīmēja balss skaņas. No šīs saknes cēlušies ne tikai latviešu vārdi "rūkt" un "runa", bet arī gotu vārds "rūna", kura pirmatnējā nozīme bija "noslēpums" jeb "tas, ko pasaka kā noslēpumu". Šajā nozīmē tas saglabājies vācu  valodā kā darbības vārds raunen ("iečukstēt"). Tādēļ vārda "rūnakmens" etioloģiskā nozīme ir "runājošais akmens".

Rūnas – tās ir senas maģiskas zīmes, kuras ir atrodamas uz akmeņiem un klintīm Eirāzijā pašās  attālākās un nomaļākās vietās. Norvēģijā, Islandē, Krimā, arī  senās Kijevas arheoloģiskajos izrakumos. Cik vecas ir rūnas – to nezin neviens. Kas tās radījis – arī nav zināms. Loģiskākais secinājums būtu saistīt šo zīmju rašanos ar seniem ķeltiem. Runājot par  ķeltiem nav zināms īpaši daudz, tāpēc  ka savu vēsturi viņi nav rakstījuši, taču rūnas ir izmantojuši tikai maģiskiem rituāliem.

Rūnu pārveidošana uz alfabēta burtiem ir notikusi m.ē. III gadsimtā pateicoties vācu ciltīm.

Viduslaiku Eiropā druīdu priesteri, burvji un pūšļotāji lietoja rūnu zīmes, lai piesauktu dievus un pareģotu nākotni.

Zīlēšana uz rūnām – tā ir jaunizveidota māksla, kas balstās uz senām zināšanām. Katrai no 24 rūnām ir savs simbols un jēga. Rūnās ir ietverti priekšstati par Dabā un Visumā ietvertiem spēkiem.

Briesmu gadījumā   var zīmēt aizsardzības rūnu savā priekšā turpat gaisā.